Jēzus lūgšana ir īsa, bet spēcīga lūgšana, kas ir saistīta ar Austrumu kristīgajām tradīcijām, īpaši klostera kopienās. Tās izcelsme, iespējams, aizsākas agrīnajā kristīgajā baznīcā, kur to veicināja Tuksneša Tēvi 4. gadsimtā kā līdzekli, lai attīstītu iekšējo mieru un pastāvīgu atmiņu par Dievu. Lūgšanas vienkāršība un tiešums padara to par rīku kontemplatīvai lūgšanai, ko bieži atkārto kā daļu no Jēzus lūgšanas prakses, lai lūgtu Dieva žēlastību un stiprinātu attiecības ar Kristu.

Šī lūgšana tiek plaši izmantota Austrumu Ortodoksālajās, Austrumu Katoliskajās un dažās Anglikāņu tradīcijās, īpaši garīgās disciplīnas un askētisko praksi kontekstā. Lūgšana ir arī neatņemama „Sirds lūgšanas” jeb „hesihasma” sastāvdaļa, kas koncentrējas uz klusām, nepārtrauktām lūgšanām un garīgās vienotības sasniegšanu ar Dievu. Lūgšanu bieži recitē, izmantojot lūgšanu virvi (komboskini), kur katrs mezgls simbolizē vienu lūgšanas atkārtojumu, palīdzot koncentrēties un veikt meditācijas lūgšanas prakses.